Meklēšana

ES Tiesa pasludina spriedumu par Šengenas Robežu kodeksā noteikto dalībvalsts pienākumu paredzēt pārsūdzības iespējas attiecināšanu uz lēmuma, ar kuru atļauts ieceļot, pieņemšanas gaitā izdarītiem procesuāliem pārkāpumiem

Drukāt

Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) 2013. gada 17. janvārī ir pasludinājusi spriedumu lietā Nr. C-23/12 Zakaria. Šajā lietā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts (turpmāk – Senāts) uzdeva Tiesai jautājumu par to, vai Regulas Nr.562/2006 ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (turpmāk - Regula Nr. 562/2006) 13. panta 3. punktā ir paredzētas personas tiesības pārsūdzēt ne tikai ieceļošanas atteikumu, bet arī lēmuma, ar kuru atļauts ieceļot, pieņemšanas gaitā izdarītus procesuālus pārkāpumus.

Ar otro un trešo jautājumu Senāts būtībā jautāja, vai, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, minētā tiesību norma, ņemot vērā Regula Nr. 562/2006 20. apsvērumu un 6. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (turpmāk – Hartas) 47. pantu, paredz dalībvalstij pienākumu nodrošināt pārsūdzības īstenošanu pret iespējamiem pārkāpumiem, kas pieļauti ieceļošanas atļaujas lēmuma pieņemšanas procesā, vai nu tiesā, vai iestādē, kura institucionāli un funkcionāli atbilst tādām pašām garantijām kā tiesa.

Attiecībā uz pirmo jautājumu Tiesa atzina, ka, kā to ir norādījusi Latvijas valdība un Komisija, Regulas Nr.562/2006 13. panta 3. punktā ir paredzēts dalībvalstīm pienākumus noteikt pārsūdzības iespēju vienīgi saistībā ar lēmumiem par ieceļošanas atteikšanu. Attiecībā uz otro un trešo jautājumu Tiesa vispirms norādīja, ka tā kā tie ir uzdoti vienīgi gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, uz tiem nav jāatbild. Tajā pašā laikā Tiesa atzina, ka nacionālajai tiesai, ņemot vērā pamata tiesvedības apstākļus, ir jānosaka, vai uz izskatāmo gadījumu attiecas Savienības tiesību akti un, ja tas tā ir, vai atteikums atzīt prasītāja tiesības iesniegt savus prasības tiesā aizskar tiesības, kas atzītas Hartas 47. pantā. Taču, ja nacionālā tiesa uzskata, ņemot vērā Tiesas atbildi uz pirmo jautājumu, ka minētā situācija neietilpst Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā, tai ir šī situācija jāizvērtē no valsts tiesību skatpunkta, ņemot vērā arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.

Ar pilnu sprieduma tekstu iespējams iepazīties www.curia.europa.eu (lieta Nr. C-23/12).