Meklēšana

Eiropas Savienības Tiesa 2013. gada 3. oktobrī pasludināja spriedumu lietā C-267/11 P Eiropas Komisija pret Latvijas Republiku, noraidot Eiropas Komisijas apelācijas sūdzību un izlemjot lietu par labu Latvijas Republikai

Drukāt

Šī apelācijas sūdzība ir saistīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Direktīvu 2004/101/EK (turpmāk – Direktīva 2003/87) 9. panta 3. punkta interpretāciju.

Apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas (turpmāk – VT) spriedumu lietā T-369/07 iesniedza Eiropas Komisija (turpmāk – Komisija). Lietā T-369/07 VT nolēma atcelt Komisijas lēmumu par Latvijas Republikas 2006. gada beigās iesniegto papildināto emisijas kvotu valsts sadales plānu (turpmāk - kvotu sadales plāns) 2008.–2012. gadam.

Savā apelācijas sūdzībā Komisija norādīja, ka VT ir nepareizi konstatējusi, ka Komisija ir nokavējusi trīs mēnešu termiņu, kas tai bija dots, lai noraidītu kvotu sadales plānu. Komisija pauda viedokli, ka, ja tā ir noraidījusi dalībvalsts paziņotu kvotu sadales plānu, dalībvalstij šis plāns ir jāgroza, ņemot vērā Komisijas izteiktos iebildumus, un tā nevar plānu īstenot, kamēr Komisija nav akceptējusi grozījumus. Līdz ar to pozitīvajam akcepta lēmumam nav noteikts termiņš.

Latvijas Republika pauda viedokli, ka noteiktais termiņš kvotu sadales plāna izvērtēšanai ir imperatīvs termiņš, un šim termiņam zustu jēga, ja Komisija sākotnēji būtu ierobežota laika ziņā, bet uz grozījumu izskatīšanu šāds ierobežojums vairs neattiektos. Bez tam kvotu sadales plāna savlaicīga pieņemšana nebūtu iespējama, ja Komisijas veiktā grozījumu izvērtēšana netiktu pakļauta sapratīgam laika termiņam. Latvijas Republika lūdza Eiropas Savienības Tiesu (turpmāk – EST)  noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību.

Latvijas Republika nolēma piedalīties mutvārdu procesā, lai paustu viedokli, ka Komisijas apelācijas sūdzība ir jānoraida un VT 2011. gada 22. marta spriedums lietā T-369/07 Latvijas Republika pret Komisiju ir jāatstāj negrozīts.

Ģenerāladvokāte Juliana Kokote (Juliane Kokott) sniedza secinājumus 2013. gada 31. janvārī, paužot Latvijai pretēju viedokli, ka VT spriedums lietā T‑369/07 ir jāatceļ un lietu jānodod atpakaļ VT. Tajos tika norādīts, ka sekas tam, ka Komisija nav ievērojusi trīs mēnešu termiņu, nevar būt tādas, ka tiek pieņemts, ka Komisija ir devusi piekrišanu tādam kvotu sadales plānam, kas būtu pretēja tās agrākajam lēmumam, tāpēc VT spriedums ietver kļūdas tiesību piemērošanā, jo tajā ir konstatēts, ka Latvijas iesniegtais otrais plāns ir kļuvis galīgs, beidzoties trīs mēnešu termiņam.

EST 2013. gada 3. oktobra spiedumā uzsvēra, ka, pirmkārt, kvotu sadales plānam, kuru dalībvalsts ir paziņojusi Komisijai, ir piemērojama likumības prezumpcija, ciktāl, beidzoties Direktīvā 2003/87 paredzētajam trīs mēnešu termiņam, Komisijas apsvērumu neesamības gadījumā tas tiek uzskatīts par galīgu, un tādējādi attiecīgā dalībvalsts to var pieņemt.

Otrkārt, EST atbalstīja VT secinājumu, ka Komisijas kontroles un kvotu sadales plāna noraidīšanas pilnvaras, kas izriet no Direktīvas 2003/87 ir stipri ierobežotas, jo tām ir ierobežojumi gan pēc būtības, gan laikā (proti, trīs mēneši, sākot no brīža, kad dalībvalsts ir paziņojusi minēto kvotu sadales plānu). Tādējādi Komisijai ir saistošs trīs mēnešu termiņš paziņotā kvotu sadales plāna noraidīšanai.

Treškārt, ja grozītais kvotu sadales plāns tiek paziņots Komisijai pēc tam, kad tā ir noraidījusi tā sākotnējo redakciju, šī trīs mēnešu termiņa ievērošana ir vēl jo vairāk pamatota, jo atlikušais laiks līdz plāna īstenošanai ir būtiski īsāks nekā pirmā kvotu sadales plāna paziņošanas gadījumā.

Turklāt EST uzsvēra, ka no Direktīvas 2003/87 izriet, ka Komisijai piešķirtajās pilnvarās neietilpst pilnvaras noteikt maksimālo piešķiramo siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzumu, bet gan tikai tiesības kontrolēt kvotu sadales plānu atbilstoši Direktīvas 2003/87 III pielikumā norādītajiem kritērijiem. Tādējādi, norādīja EST, Komisijai ir tikai tiesības pārbaudīt šo saderību un noraidīt kvotu sadales plānu, ja tas neatbilst šiem kritērijiem un šīm tiesību normām.

EST secināja, ja Eiropas Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka trīs mēnešu termiņš ir pietiekams, lai Komisija varētu īstenot savas kontroles pilnvaras un lai tā varētu noraidīt paziņoto kvotu sadales plānu gadījumā, ja tas neatbilst minētajiem kritērijiem, šis termiņš vēl jo vairāk ir jāuzskata par pietiekamu, pārbaudot šī kvotu sadales plāna grozīto redakciju, jo Komisija ar attiecīgo valsts rūpniecības nozari saistītos datus varēja izvērtēt jau pirmajā reizē.

Visbeidzot EST atgādināja, ka saskaņā ar Direktīvu 2003/87 visi Komisijas lēmumi par kvotu sadales plāna noraidīšanu ir jāpamato. Tādējādi šāda tiesību norma paredz aktīvu Komisijas rīcību, kurai ir jānosaka laika ierobežojums neatkarīgi no kvotu sadales plāna atbilstības izvērtēšanas procedūras posma.

Ar šādu pamatojumu Eiropas Savienības Tiesa nolēma noraidīt Eiropas Komisijas iesniegto apelācijas sūdzību.

Ar pilnu sprieduma tekstu var iepazīties – www.curia.europa.eu, lieta C-267/11 P