Meklēšana

Eiropas Savienības Tiesa pasludina spriedumu lietā C-284/16 Achmea

Drukāt

2018. gada 6. martā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – Tiesa) pasludināja spriedumu lietā C-284/16 Achmea par ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānismu (šķīrējtiesas klauzulu), kas ietverts starp dalībvalstīm noslēgtajā divpusējā ieguldījumu aizsardzības līgumā, atbilstoši kuram ieguldītājam ir tiesības vērsties pret viņu ieguldījumu uzņemošo dalībvalsti starptautiskajā šķīrējtiesā.

Prejudiciālos jautājumus uzdeva Vācijas tiesa, izskatot strīdu starp Slovākijas Republiku un Nīderlandes apdrošināšanas grupu Achmea par starptautiskās šķīrējtiesas nolēmumu, kuru pieņēma Līgumā starp Nīderlandes Karalisti un Čehijas un Slovākijas Republiku par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju to aizsardzību (turpmāk – BIT) paredzētā šķīrējtiesa. Starptautiskais šķīrējtiesas process ierosināts pēc Achmea pieteikuma 2008. gadā, vēršoties pret Slovākijas Republiku (turpmāk – arī Slovākija) par tās īstenotajiem pasākumiem veselības apdrošināšanas tirgū, it īpaši aizliegumu izmaksāt no veselības apdrošināšanas darījumiem gūto peļņu. Achmea prasīja kompensēt zaudējumus tās tiesību, kas izriet no BIT, pārkāpuma dēļ. Starptautiskās šķīrējtiesas procesā pēc vienošanās ar pusēm par procesa vietu noteica Frankfurti pie Mainas, un saskaņā ar BIT šķīrējtiesa piemēroja Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās Tirdzniecības tiesību komisijas šķīrējtiesas noteikumus.

Ar 2012. gada decembra nolēmumu šķīrējtiesa piesprieda Slovākijai atlīdzināt zaudējumus aptuveni 22 miljonu apmērā. Slovākija cēla prasību Vācijas tiesā par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu, lietai nonākot līdz kasācijas instancei, kuras ietvaros Vācijas tiesai bija jāizvērtē, vai šķīrējtiesas līgums ir spēkā. Vācijas tiesa, uzdodot Tiesai prejudiciālos jautājumus, lūdza izvērtēt attiecīgā BIT 8. panta 2. punktā ietvertās šķīrējtiesas klauzulas saderību ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 18., 267. un 344. pantu.

2018. gada 6. marta spriedumā Tiesa atzina, ka LESD 267. un 344. pantam ir pretrunā tāda norma, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist.

Sprieduma ievadā Tiesa uzsver Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību sistēmas iezīmju un autonomijas saglabāšanu un šim mērķim izveidoto ES tiesu sistēmu, kuras mērķis ir nodrošināt ES tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju. Tiesa arī atgādina par savstarpējo uzticības principu starp dalībvalstīm, tajā skaitā dalībvalstu tiesu sistēmās, kā arī lojālās sadarbības principu. Tālāk Tiesa pievēršas pirmajam un otrajam prejudiciālam jautājumam, skatot tos kopā un izvērtējot šķīrējtiesas klauzulas atbilstību LESD 267. un 344. pantam.

Pirmkārt, Tiesa pārbauda, vai strīdi, kādus var izskatīt BIT 8. pantā minētā šķīrējtiesa, var būt saistīti ar ES tiesību interpretāciju un piemērošanu.

Saskaņā ar plašo BIT 8. panta 1. punkta formulējumu šķīrējtiesa var lemt vienīgi par šī nolīguma pārkāpumu. Tomēr šajā ziņā tai saskaņā ar BIT 8. panta 6. punktu jāņem vērā tostarp attiecīgās līgumslēdzējas puses spēkā esošie tiesību akti, kā arī jebkura cita atbilstīga līgumslēdzēju pušu nolīguma noteikumi. ES tiesības var uzskatīt gan par tādām, kas ir spēkā katrā dalībvalstī, gan par tādām, kas izriet no starptautiska nolīguma. Šo iemeslu dēļ BIT 8. pantā minētajai šķīrējtiesai attiecīgā gadījumā var nākties interpretēt un, iespējams, piemērot ES tiesības un it īpaši normas attiecībā uz pamatbrīvībām, tostarp par brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti.

Otrkārt, Tiesa pārbauda, vai tāda šķīrējtiesa iekļaujas ES tiesu sistēmā un it īpaši, vai to var uzskatīt par tiesu LESD 267. panta izpratnē.

Iekļaušanās ES tiesu sistēmā rada sekas, ka attiecīgās tiesas nolēmumi ir pakļauti tāda veida mehānismam, kas nodrošina ES tiesību normu pilnīgu efektivitāti. Tiesa norāda, ka nevar vilkt analoģiju ar tādu šķīrējtiesu, kas izveidota strīdu izšķiršanai nodokļu jomā un kas paredzēta dalībvalsts konstitūcijā (ko Tiesa lietā C-377/13 Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta atzina par dalībvalsts tiesu LESD 267. panta izpratnē). Šķīrējtiesa pamatlietā nav Nīderlandē un Slovākijā izveidoto tiesu sistēmu sastāvdaļa. Turklāt viens no galvenajiem iemesliem BIT 8. panta pastāvēšanai ir tieši šīs šķīrējtiesas kompetences izņēmuma raksturs salīdzinājumā ar šo abu dalībvalstu tiesu kompetencēm. Šī iemesla dēļ šādu šķīrējtiesu nevar arī atzīt par tiesu LESD 267. panta izpratnē.

Treškārt, Tiesa pārbauda, vai šķīrējtiesas pieņemts nolēmums saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 19. pantu pakļauts dalībvalsts tiesas pārbaudei, lai garantētu, ka ES tiesību jautājumi varētu tikt iesniegti Tiesā saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Tiesa uzsver šķīrējtiesas nolēmuma galīgumu. Norāda, ka dalībvalsts tiesa var veikt šķīrējtiesas nolēmuma pārbaudi tikai tiktāl, ciktāl tā ir atļauta ar valsts tiesībām. Tiesa norāda arī uz ierobežoto pārbaudi tostarp par šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamību. Tiesa norāda, ka nevar vilkt analoģiju ar komerclietu šķīrējtiesām, kurās prasības par šķīrējtiesas procesa efektivitāti attaisno to, ka dalībvalstu tiesu veiktajai pārbaudei pār šķīrējtiesu nolēmumiem ir ierobežots raksturs. Šķīrējtiesas process, kāds tas ir minēts BIT 8. pantā, atšķiras no komerclietu šķīrējtiesas procesa, kura pamatā ir attiecīgo pušu gribas autonomija. BIT šķīrējtiesas process izriet no nolīguma, ar ko dalībvalstis ir piekritušas atteikties no savu tiesu kompetencēm un tātad no tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas, kādu ir pienākums ieviest ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu jomās, uz kurām attiecas ES tiesības, ņemot vērā, ka strīdi var būt saistīti ar šo tiesību interpretāciju vai piemērošanu.

Tādējādi Tiesa atzīst, ka, noslēgdamas BIT, dalībvalstis, kas ir tā slēdzējas puses, ir izveidojušas tādu strīdu noregulēšanas mehānismu starp ieguldītāju un dalībvalsti, ar kuru var izslēgt, ka šie strīdi, lai gan tie varētu attiekties uz ES tiesību interpretāciju vai piemērošanu, tiktu atrisināti veidā, kas garantē šo tiesību pilnīgu efektivitāti.

Nobeigumā Tiesa norāda, ka ar ES nesaderīgs nav starptautisks nolīgums, ar kuru paredzēts izveidot tiesu, kuras uzdevums ir interpretēt šī nolīguma normas un kuras nolēmumi ir saistoši iestādēm, ieskaitot Tiesu, ja vien tiek ievērota ES un tās tiesiskās iekārtas autonomija. Tomēr pamatlietā iespēja nodot strīdus tiesu struktūrai, kas nav ES tiesu sistēmas sastāvdaļa, ir paredzēta ar nolīgumu, ko noslēgusi nevis ES, bet tās dalībvalstis. BIT 8. pants var apdraudēt savstarpējas uzticības principu starp dalībvalstīm un ar LESD 267. pantu izveidoto prejudiciālā nolēmuma procedūru, līdz ar to nav saderīgs ar lojālās sadarbības principu.

Tieslietu ministrija sadarbībā ar ekspertiem no Valsts kancelejas un Ārlietu ministrijas nodrošināja Latvijas Republikas pārstāvību lietas C-284/16 Achmea mutvārdu procesā, paužot Latvijas Republikas nostāju par uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem. Pilns sprieduma teksts pieejams: www.curia.europa.eu .