Meklēšana

Eiropas Savienības Tiesa DNB bankas spriedumā izmaina līdzšinējo praksi nodokļu atvieglojumos

Drukāt

2017. gada 21. septembrī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) pasludināja spriedumu lietā C-326/15 AS “DNB Banka” pret Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk – VID), kurā analizēja, vai Direktīvas 2006/112 (turpmāk – direktīva) 132. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētie nodokļu atbrīvojumi attiecas uz neatkarīgu personu grupu, kura sniedz finanšu pakalpojumus. Prejudiciālā nolēmuma lūgumu EST iesniedza Latvijas Republikas Administratīvā apgabaltiesa.

DNB Bank ASA un NORD/LBNorddeutsche Landesbank veido kopuzņēmumu, kuram ir meitasuzņēmums – Dānijā reģistrētā DNB NORD, kurai savukārt ir meitasuzņēmums DNB Banka.

2006. gadā DNB Banka ar savu mātesuzņēmumu DNB NORD noslēdza līgumu par finanšu pakalpojumu sniegšanu, balstoties uz kuru, 2009. un 2010. gadā DNB Banka izrakstīja vairākus rēķinus par saņemtajiem pakalpojumiem, kuriem DNB NORD piemēroja 5% uzcenojumu.

DNB NORD pieder Dānijā reģistrēta sabiedrība DNB NORD IT, kura nodarbojas ar atbalsta sniegšanu informātikas jomā. 2010. gadā starp DNB NORD, kā arī tās meitasuzņēmumu DNB Banka, un DNB NORD IT tika noslēgts līgums par informātikas pakalpojumu sniegšanu, nosakot, ka DNB NORD IT ir vienīgais uzņēmums DNB grupas savienībā, kas sniedz šādus pakalpojumus. Par sniegtajiem pakalpojumiem, DNB NORD IT 2010. un 2011. gadā DNB Bankai izrakstīja vairākus rēķinus, kurā maksai par pakalpojumiem arī tika piemērots 5% uzcenojums.

2012. gadā DNB Bankai tika veikts nodokļu audits, kura gaitā tā apgalvoja, ka abi noslēgtie darījumi esot atbrīvoti no pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk – PVN), kam nepiekrita VID ģenerāldirektore un noraidīja bankas lūgumu veikt korekcijas PVN deklarācijā.

VID apgalvoja, ka, pirmkārt, darījumam starp DNB Banku un DNB NORD neesot pievienoti dokumenti, no kuriem varētu secināt, kuras personas ir apvienojušās direktīvas tvērumā proti, nekas neliecina par neatkarīgas personu grupas pastāvēšanu. Otrkārt, VID norādīja, ka darījums starp DNB Banku un DNB NORD IT rada nevienlīdzīgu konkurenci, ņemot vērā, ka Dānijā attiecīgie pakalpojumi tiek aplikti ar nodokli vispārīgā kārtībā, savukārt DNB Banka tos atbrīvo no PVN. Un, treškārt, DNB Bankas un DNB NORD noslēgtajos darījumos neesot saprotams, kuras personas ir kvalificējamas par neatkarīgas personu grupas dalībniekiem, kā arī, VID ieskatā, nav pamata uzskatīt, ka DNB Banka būtu šādas grupas dalībnieks.

DNB Banka apgalvoja, ka ir izpildīti visi direktīvas kritēriji, lai to atbrīvotu no nodokļiem kā arī, ka nav pareizi interpretēta direktīva, jo nav pareizi analizēts rēķinā ietvertais 5% uzcenojums. Banka apgalvoja, ka uzcenojums ir iekļauts saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas vadlīnijām, tādēļ tā piemērošana nevar būt pamats atteikt atbrīvojumu no PVN.

Administratīvā apgabaltiesa, izskatot DNB Bankas sūdzību, uzdeva EST prejudiciālos jautājumus par direktīvas interpretāciju, proti, vai direktīvas 132. panta 1. punkta f) apakšpunktā paredzētie nodokļu atbrīvojumi attiecas uz DNB Banku kā finanšu pakalpojumu sniedzēju, kā arī, vai neatkarīga personu grupa ir uzskatāma par atsevišķu juridisku personu direktīvas tvērumā.

EST pirmkārt uzsvēra, ka apskatītā direktīva Latvijas tiesību sistēmā vēl nav transponēta, līdz ar to DNB Banka lūdza pamatlietā to piemērot tieši.

EST atzina, ka direktīvas 132. panta 1. punkta f) apakšpunkts varētu būt attiecināms uz tādas neatkarīgās personu grupas veiktajiem pakalpojumiem, kuri darbojas finanšu pakalpojumu jomā, jo šādi pakalpojumi ir atbrīvoti no nodokļa. Tomēr, ņemot vērā direktīvas uzbūvi un attiecīgā panta atrašanos direktīvas 2. nodaļā ar virsrakstu “Atbrīvojumi konkrētām darbībām sabiedrības interesēs”, ir skaidrs, ka paredzētais atbrīvojums attiecas tikai uz neatkarīgo personu grupām, kuras veic darbības sabiedrības interesēs. Turklāt atbrīvojumi vairāku finanšu pakalpojumu jomā ietilpstošiem darījumiem ir regulēti direktīvas 135. panta 1. punktā. Līdz ar to EST secināja, ka 132. panta 1. punkta f) apakšpunkts neattiecas uz finanšu pakalpojumu jomā veiktajiem darījumiem, ko sniedz neatkarīga personu grupa, kuras dalībnieki darbojas šajā jomā.

EST atzina, ka pantā paredzētie atbrīvojumi ir jāvērtē strikti, jo tie paredz atkāpes no vispārējā principa, ka PVN tiek iekasēts no katra pakalpojuma, ko pret atlīdzību sniedz nodokļa maksātājs.

EST arī norādīja, ka vairākas dalībvalstis pēc EST 2003. gada sprieduma lietā Taksatorringen, kurā EST neanalizēja 132. panta 1. punkta f) apakšpunktam līdzvērtīgā regulējuma piemērošanas jomu, ir nepareizi interpretējušas šo regulējumu un atbrīvojušas no nodokļa pakalpojumus, ko sniedz neatkarīgās personu grupas, kuras darbojas apdrošināšanas vai finanšu pakalpojumu jomās.

Lai gan EST savā spriedumā neanalizēja visus uzdotos prejudiciālos jautājumus, tai skaitā jautājumu par to, vai neatkarīga personu grupa ir jāuzskata par atsevišķu juridisku personu direktīvas tvērumā, tomēr ģenerāladvokāte Kokote savos apsvērumos norādīja, ka atbilde ir noraidoša. Kokote apgalvoja, ka neatkarīgai personu grupai ir jābūt nevis juridiskai personai, bet gan “nodokļu maksātājam” direktīvas izpratnē.

Tieslietu ministrija sadarbībā ar nozares ekspertiem nodrošināja Latvijas pārstāvību EST, gan sniedzot rakstveida apsvērumus, gan arī piedaloties mutvārdu sēdē. Pilns sprieduma teksts pieejams: www.curia.europa.eu .