Meklēšana

ES tiesību akti

Drukāt

 

ES tiesību avotus iedala primārajos tiesību aktos un sekundārajos tiesību aktos. ES tiesību avoti ir arī ES tiesību vispārējie tiesību principi, EST judikatūra un starptautiskās tiesības. ES tiesību akti ir saistoši tiem tiesību subjektiem, kuri ir to adresāti, piemēram, ES dalībvalstis, un tie ir publicēti EUR-Lex datu bāzē visās oficiālajās ES valodās.

 

Primārie ES tiesību akti ir līgumi, kas regulē ES darbību:

Sekundārie ES tiesību avoti ir uz primāro tiesību aktu pamata pieņemtie normatīvie akti, piemēram, tie, kas ir noteikti Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 288. pantā – regulas, direktīvas, lēmumi, atzinumi un ieteikumi.

 

1) Regulas ir saistošas visiem tiesību subjektiem un ir tieši piemērojamas. Tās ir saistošas ne tikai attiecībā uz dalībvalstīm, bet arī uz visām šo dalībvalstu fiziskajām un juridiskajām personām. Atsevišķos gadījumos regulas tiešas piemērojamības nodrošināšanai ir nepieciešams pieņemt nacionālos normatīvos aktus vai arī panākt atbilsmi valsts tiesību aktos, piemēram, nosakot kontrolējošo institūciju regulas piemērošanas jomā vai arī citas prasības, kas regulā īpaši atrunātas, un kuru izpildei nepieciešams ieviest regulējumu nacionālos normatīvos aktos;

2) Direktīvas atšķirībā no regulām nav tieši piemērojami tiesību instrumenti. ES institūcijas, pieņemot direktīvu, nosaka sasniedzamo mērķi, savukārt dalībvalstu uzdevums ir savlaicīgi iestrādāt direktīvas nosacījumus nacionālajos normatīvajos aktos attiecīgā direktīvas mērķa sasniegšanai. Tātad direktīvas ir dalībvalstīm saistošas. Savukārt attiecībā uz dalībvalstu fiziskajām un juridiskajām personām direktīvās iekļautie nosacījumi kļūst saistoši brīdī, kad šie nosacījumi ir iekļauti jeb pārņemti nacionālajos normatīvajos aktos;

3) Lēmumi ir individuāli tiesību akti, kas rada tiesības un uzliek pienākumus tikai to adresātam. Lēmumi ir tieši piemērojami tiesību akti, tomēr ne vienmēr lēmumi attiecas tikai uz privātpersonām. Ļoti bieži lēmuma adresāts ir dalībvalsts kopumā. Tādā gadījumā dalībvalstīm ir jāvērtē, vai lēmums satur tādas normas, kas attiecas arī uz privātpersonām. Ja lēmums šādas normas satur, tad dalībvalstīm, līdzīgi kā saistībā ar direktīvu pārņemšanu, ir savlaicīgi jāsasniedz lēmumā noteiktais mērķis, lēmumā iekļautos nosacījumus iestrādājot nacionālajos tiesību aktos.

4) Ieteikumi un atzinumi nav juridiski saistoši. Parasti ieteikumi satur konkrētus ieteikumus dalībvalstu rīcībai, savukārt atzinumi – vērtējumu kādai konkrētai situācijai vai procesam. Neraugoties uz to, ka ieteikumi un atzinumi nav formāli juridiski saistoši, tiem ir nozīmīga loma ES tiesībās. Piemēram, nacionālajām tiesām ir pienākums iztulkot nacionālo tiesību normas atbilstoši ieteikumiem un atzinumiem.

 

1.    ES TIESĪBU AKTU SPĒKĀ STĀŠANĀS UN IEVIEŠANAS TERMIŅI

 

Saskaņā ar LESD 297. panta 2. punktu regulas, direktīvas un lēmumi stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī, ja attiecīgajā ES tiesību aktā nav noteikts cits, speciāls, spēkā stāšanās termiņš. Ja ES tiesību aktā, ir norādīts, piemēram, ka tas stājas spēkā dienā, kad to publicē ES Oficiālajā Vēstnesī, tad tas ir speciālais tiesību akta spēkā stāšanās termiņš. Tas nozīmē, ka šāds tiesību akts stāsies spēkā tā publicēšanas dienā, nevis divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas. Ja lēmums ir adresēts konkrētam adresātam, piemēram, konkrētai dalībvalstij vai personai, tad to paziņo tikai konkrētajam adresātam, un šāds lēmums stājas spēkā no lēmuma paziņošanas brīža.

Direktīvas ir jāpārņem nacionālajos normatīvajos aktos līdz direktīvā norādītajam termiņam.

 

Direktīvu pārņemšanas datums parasti tiek norādīts ar tekstu: „Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz (norādīts konkrēts datums) izpildītu šo direktīvu”.

 

Direktīvās dažreiz tiek noteikti speciāli atsevišķu tajās ietvertu tiesību normu spēkā stāšanās vai piemērošanas datumi. Tas nozīmē, ka, pārņemot minēto direktīvu, nacionālajos normatīvajos aktos iestrādātajām normām, kurām direktīvā noteikts cits (agrāks vai vēlāks) piemērošanas datums, ir tiesības noteikt pārejas periodu, paredzot, ka tās stāsies spēkā konkrētā datumā.

 

Gadījumā, ja dalībvalsts nav savlaicīgi ieviesusi direktīvu, Eiropas Komisija var uzsākt pārkāpumu procedūru pret dalībvalsti par direktīvas nepārņemšanu nacionālajos normatīvajos aktos.

 

2.    REGULU TIEŠĀ PIEMĒROJAMĪBA

 

Saskaņā ar LESD 288. pantu regulas ir vispārpiemērojamas. Tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Regulas ir „visietekmīgākie” ES tiesību akti, jo ir saistošas attiecībā uz visiem tiesību subjektiem, t. i., ne tikai pašām dalībvalstīm, bet arī fiziskām un juridiskām personām, un ir tieši piemērojamas līdzīgi kā nacionālie tiesību akti. Regulu tiešās piemērojamības princips nozīmē to, ka regulas kļūst par dalībvalsts nacionālo tiesību kopuma daļu bez nacionālo tiesību starpniecības, t. i., atšķirībā, piemēram, no direktīvām regulas nav jāpārņem nacionālajos tiesību aktos, vēl jo vairāk, tas pat ir aizliegts.

 

Kā tas izriet no EST prakses,[1] regulas ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Saskaņā ar LESD, regulas stājas spēkā 20 dienā pēc to publicēšanas ES Oficiālajā Vēstnesī vai datumā, kas ir noteikta pašā regulā. Regulu pārņemšana nacionālajos tiesību aktos ir nepieļaujama, jo tā radītu šķērsli regulu tiešajai iedarbībai, un tādējādi tiktu apdraudēta regulu vienota piemērošana visās dalībvalstīs.

 

Kā norādījusi EST, saskaņā ar ES tiesību pārākuma principu attiecības starp LESD noteikumiem un tieši piemērojamiem ES institūciju izdotajiem aktiem, un dalībvalstu tiesību aktiem, ir tādas, ka minētie ES tiesību akti automātiski padara par nepiemērojamiem visus dalībvalstu tiesību aktu pretrunīgos noteikumus, skaitot no to spēkā stāšanās brīža. ES tiesību akti katras dalībvalsts teritorijā ir prioritāri piemērojami attiecībā pret nacionālo tiesisko regulējumu, un tie vienlaicīgi nepieļauj jaunu dalībvalsts tiesību aktu pieņemšanu, kas varētu būt nesaderīgi ar ES tiesību aktu normām.[2] Līdz ar to atšķirības starp regulām un dalībvalstu tiesību aktiem ir tādas, ka, stājoties spēkā regulu normām, tās konkrētu tiesību normu kolīziju gadījumos padara par nepiemērojamiem visus dalībvalsts tiesību aktu pretrunīgos noteikumus.

 

Atsevišķos gadījumos, kad regulu normu interpretācija ir sarežģīta, dalībvalstu institūcijas drīkst izdot juridiski nesaistošus regulu normu interpretējošus skaidrojumus, kas palīdz precīzāk izprast attiecīgās regulas prasības.[3]

 

3.    DIREKTĪVU PĀRŅEMŠANA

 

3.1.        Direktīvu vispārējais raksturojums

 

Saskaņā ar LESD 288. pantu „direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu varasiestādēm noteikt to sasniegšanas formas un metodes”.

No minētās normas izriet, ka:

1) direktīvu adresāti ir tikai pašas dalībvalstis (viena, vairākas vai visas atkarībā no situācijas);

2) direktīvas ir saistošas tikai pašām dalībvalstīm, tāpēc, lai direktīvā noteiktās normas kļūtu saistošas arī privātpersonām, direktīvas normas ir jāpārņem nacionālajā tiesību sistēmā;

3) dalībvalsts, pārņemot direktīvu normas nacionālajā tiesību sistēmā, var brīvi, atbilstoši savas nacionālās tiesību sistēmas prasībām, izvēlēties pārņemšanas formu un metodes, vienlaikus nodrošinot, lai direktīvas pārņemšanas rezultātā tiktu sasniegts direktīvas mērķis.

 

Lai nodrošinātu saistību attiecībā uz direktīvu pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā pilnīgu izpildīšanu, dalībvalstij:

1) jāpārņem visas tai adresētās direktīvas;

2) jāveic direktīvu pārņemšana noteiktā laikā un apjomā.

 

3.2.        Visu dalībvalstij adresēto direktīvu pārņemšana

 

Lai nodrošinātu ES saistību pienācīgu izpildi, katras dalībvalsts pienākumos ir nodrošināt visu tai adresēto direktīvu savlaicīgu pārņemšanu.

 

Fakts, ka direktīvā minētās darbības vai joma attiecīgajā dalībvalstī neeksistē, pats par sevi neatbrīvo šo dalībvalsti no pienākuma pieņemt atbilstošus likumus vai ieviest administratīvo regulējumu, lai nodrošinātu to, ka visas tai adresētajā direktīvā ietvertās prasības tiktu pienācīgi pārņemtas nacionālajā tiesību sistēmā.

 

Faktiski kā vienīgo attaisnojumu direktīvas nepārņemšanai nacionālajā tiesību sistēmā Eiropas Savienības Tiesa, kurai vienīgajai ir tiesības atbrīvot dalībvalsti no pienākuma pārņemt attiecīgo direktīvu, ir atzinusi ģeogrāfiskos apstākļus, t. i., gadījumus, kad ES tiesību normas skar, piemēram, konkrētus kalnus vai ūdenstilpes, kas neietilpst attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai kā citādi nevar dalībvalsts ģeogrāfiskā novietojuma dēļ uz to attiekties.

 

Taču arī gadījumos, kad dalībvalstij ir pamats atsaukties uz ģeogrāfiskiem apstākļiem, lai neieviestu konkrētu direktīvu, ir būtiski, ka par to savlaicīgi tiek informēta Eiropas Komisija. Tikai tādā veidā iespējams izvairīties no tā, ka kompetentās ES institūcijas vēršas pret dalībvalsti par tai noteikto saistību attiecībā uz direktīvu pārņemšanu savlaicīgu nepildīšanu.

 

4.    DIREKTĪVĀ NOTEIKTO PRASĪBU IZVĒRTĒŠANA ATBILSTOŠI ATTIECĪGĀS NORMAS ADRESĀTAM

 

Katra direktīva sastāv no preambulas un pamatteksta. Direktīvas preambulas un pamatteksta galvenā atšķirība ir tā, ka preambula ir kā palīglīdzeklis direktīvas pamatteksta satura noskaidrošanā, taču tā atšķirībā no paša direktīvas pamatteksta nav jāpārņem nacionālajos tiesību aktos.

 

Savukārt pamattekstā ietvertos nosacījumus var iedalīt trīs daļās:

1) nosacījumi, kas skar privātpersonas;

2) nosacījumi, kas attiecas tikai uz pašu dalībvalsti;

3) nosacījumi, kas attiecas tikai uz ES institūcijām.

 

Atkarībā no tā, uz ko konkrētās direktīvas nosacījumi attiecas, dalībvalstij ir jāveic attiecīgi pārņemšanas pasākumi.

 

4.1.        Nosacījumi, kas skar privātpersonas.

 

Visas direktīvas normas, kas skar privātpersonas, ir juridiski precīzi jāpārņem ārējā normatīvajā aktā, t. i. , likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Tās direktīvas normas, kas nebūs pārņemtas nacionālajos tiesību aktos vai būs pārņemtas neatbilstoši nacionālajai tiesību sistēmai, piemēram, iekšējā normatīvajā aktā, nevarēs piemērot attiecībā pret privātpersonu. Pārņemot direktīvās ietvertos nosacījumus, kas skar privātpersonas, ir svarīgi izvērtēt, vai konkrētajā normā ietvertais vārds „vai” norāda uz institūcijas, kas pārņem direktīvas normas, vai arī privātpersonas izvēli.

 

Nereti ES tiesību normās ietvertā izvēle tiek adresēta tieši privātpersonām, nevis institūcijām, kas pārņem konkrētās direktīvas normas. Tāpēc, pārņemot attiecīgo direktīvas normu nacionālajā tiesību aktā, precīzi jāizvērtē, vai, nacionālajā normatīvajā aktā ietverot tikai vienu variantu, tiks pilnībā nodrošināta direktīvas normu pareiza pārņemšana, tādā veidā izvairoties no ES tiesību pārkāpšanas.

 

4.2.        Nosacījumi, kas attiecas tikai uz pašu dalībvalsti.

 

Dažkārt direktīvās ir ietvertas normas, kas skar tikai pašu dalībvalsti un attiecībās ar privātpersonām nerada nekādas tiesības vai pienākumus.

 

Gadījumos, ja nosacījumi attiecas tikai uz pašu dalībvalsti, direktīvu normas nav obligāti jāpārņem nacionālajos tiesību aktos. Tomēr, lai direktīvas prasības nepaliktu vispār neizpildītas, tās būtu jānostiprina nacionālajā tiesību sistēmā atbilstoši valsts pārvaldes darbības praksei.

 

Piemēram, attiecībā uz direktīvās ietverto normu, ka „dalībvalstīm pieņemot minētos pasākumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai”, Latvijā informatīvo atsauci uz ES direktīvām iekļauj Ministru kabineta noteikumu vai likumu beigās.

 

4.3.        Direktīvu pārņemšana noteiktajā laikā.

 

Katras direktīvas beigās tiek iekļauta norma, kas skaidri nosaka, cik ilgā laikā dalībvalstij jāpieņem un jāpublicē tiesību akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu attiecīgās direktīvas prasības. Direktīvā minētais termiņš ir tas brīdis, kad nacionālajiem tiesību aktiem ir jābūt ne tikai izstrādātiem projektu stadijā, bet arī pieņemtiem atbilstoši nacionālās tiesību sistēmas prasībām.

 

Arī gadījumos, kad direktīvā nav noteikts precīzs pārņemšanas termiņš, dalībvalstij nav dotas tiesības novilcināt direktīvas pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā.

 

Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa: „Lai gan pretēji parastajai praksei [konkrētā] direktīva neparedz tās transponēšanas termiņu, tas nenozīmē, ka Dalībvalstis var veikt tās pārņemšanas pasākumus tādos termiņos, kādus tās pašas uzskata par piemērotiem. Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt direktīvas efektivitāti, [dalībvalstij] ir pienākums ieviest šo direktīvu saprātīgā termiņā”[4].

 

Atsevišķos gadījumos direktīvā var būt noteikts atšķirīgs datums, no kura jāsāk piemērot direktīvā ietvertās normas. Tādos gadījumos arī nacionālajā tiesību aktā ir skaidri jānoteic, ka normas, kas pārņem direktīvas prasības, stājas spēkā tajā datumā, kas norādīts attiecīgajā direktīvā.

 

Dalībvalstij ir tiesības direktīvu nosacījumus pārņemt nacionālajos tiesību aktos arī ātrāk, nekā tas ir noteikts attiecīgajā direktīvā. Tomēr šādā situācijā jāņem vērā, vai nav noteikts īpašs datums, no kura dalībvalsts drīkst sākt piemērot attiecīgās direktīvas normas. Tādā gadījumā arī nacionālās tiesību normas, kurās pārņemtas direktīvas normas, varēs piemērot tikai no pašā direktīvā noteiktā normu piemērošanas datuma.

 

5.    LĒMUMU IEVIEŠANA

 

Saskaņā ar LESD 288. pantu lēmumi kopumā uzliek saistības tikai tiem, kam tie adresēti. Tā kā lēmumi var būt saistoši tikai to adresātiem, tad attiecīgajā lēmumā tiek ietverta precīza norāde, kam tieši tas ir adresēts.

 

Lēmumu adresāti var būt gan viena vai vairākas dalībvalstis, gan privātpersonas, t. i., fiziskas un juridiskas personas, un tie tiek precīzi norādīti pašā lēmumā.

 

6.    IETEIKUMU UN ATZINUMU IEVIEŠANA

 

Saskaņā ar LESD 288. pantu ieteikumi (recommendations) un atzinumi (opinions) nav juridiski saistoši. Šos dokumentus pieskaita pie tā saucamajām ieteikuma tiesībām („soft law”), kam, lai gan nepiemīt juridiski saistošs spēks, var būt praktiska piemērojamība. Ieteikumi parasti satur ieteicamo dalībvalsts rīcību, savukārt atzinumi – noteiktas situācijas vai procesa vērtējumu.

 

Kaut arī ieteikumi un atzinumi dalībvalstīm nav obligāti jāpārņem savos nacionālajos tiesību aktos, tomēr dalībvalstīm nevajadzētu darboties pilnīgi pretēji ieteikumos vai atzinumos noteiktajam. Gluži otrādi, neskatoties uz to, ka nepastāv obligāts pienākums, dalībvalstij ir tiesības pilnībā vai daļēji pārņemt ieteikumos vai atzinumos noteikto. Tomēr šādos gadījumos vienmēr nepieciešams izvērtēt ieteikumu vai atzinumu pārņemšanas efektivitāti un lietderību, lai savas valsts iedzīvotājiem neradītu daudz vairāk pienākumu nekā tas būs citās dalībvalstīs, kur attiecīgie ieteikumi vai atzinumi netiks pilnībā pārņemti.

 

Gadījumos, kad tomēr tiek nolemts, ka kādu ieteikumu vai atzinumu ir jāpārņem nacionālajos normatīvajos aktos, jāievēro tās pašas prasības, kas direktīvu pārņemšanas gadījumā (t. i., piemēram, privātpersonām saistošas normas jāpārņem ārējā normatīvajā aktā).



[1] Sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā 39/72 Commission v Italian Republic, 17. §.

[2] Sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā 106/77 Amministrazione delle Finanze dello Stato v Simmenthal SpA, 17. §.

[3] Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā 94/77 Fratelli Zerbone Snc v Amministrazione delle finanze dello Stato, 27. §.

[4] Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā C-282/02 Commission v Ireland, 33. §.